Kas gan var būt labāks par aromātisku tējas krūzi, it īpaši, ja zālītes ir vāktas pašu rokām? Un tomēr, pirms noplūkt, obligāti jāpārliecinās, ka augus spējat nekļūdīgi atpazīt. Indīgie augi nav nekāds mīts un labuma vietā var nodarīt nopietnu kaitējumu cilvēka veselībai. Šajā rakstā ir apkopoti tie augi, kas ievācami jūnijā.
Daži vispārīgi padomi tēju vākšanā un uzglabāšanā:
- Tēju labāk ievākt laukos, nepiesārņotā vietā.
- Tēju ieteicams ievākt tādās vietās, kur ievācamie augi ir izplatīti un nevajag noplūkt pēdējo!
- Tēju labāk glabāt tumsā, papīra maisiņā, stikla burkā, māla vai metāla traukā un tml.
- Tējas nevajadzētu glabāt ilgāk par 1 gadu.
RASPODIŅI
Alchemilla spp.
Iebrienot rīta agrumā pļavā, varēsim vērot kādu visai interesantu raspodiņa spēju – uz tā lapām kā mazi, pareizas formas apaļi dārgakmeņi mirdzēs rasas lāses. Auga latīniskais nosaukums cēlies no arābu vārda Alkemelych – alķīmija, jo alķīmiķi piedēvēja raspodiņa lapā uzkrātajām rasas lāsēm brīnumainas spējas. Filozofu akmens un dzīvības eliksīrs tomēr tā arī netika radīti, bet vari izbaudīt pirmsjāņu laika dabas maģiju un doties lasīt pašu raspodiņu.
Tiek uzskatīts, ka augam piemīt savelkoša, atkrēpošanu veicinoša un menstruālo ciklu regulējošā darbība, tādēļ raspodiņu tēja tradicionāli tiek uzskatīta par sieviešu tēju.
Var vākt gan raspodiņa ziedus vai visu auga stublāju ar lapām.
Žāvē izklātu plānā slānī, ēnainā, labi vēdināmā vietā, vai arī speciālā kaltē līdz 600C.
LIELĀ NĀTRE
Urtica dioica L.
Pēc lielās nātres nemaz nebūs tālu jāiet lūkot – daudziem tā aug dārzā un tiek uzskatīta par nezāli. Vasaras sākumā nātres lapiņas var vākt un izmantot gan tējai, gan matu skalošanai, gan samalt un lietot kā piedevu ēdieniem. Nātre ir bagātīgs dabīgo polivitamīnu avots -tajā ir askorbīnskābe, karotīns un B grupas vitamīni, kā arī K vitamīns, kas veicina asins recēšanu. Tās satur ļoti daudz vērtīgo antioksidantu hlorofilu, dzelzi un citas minerālvielas.
Tiek uzskatīts, ka nātru iedarbība ir ļoti daudzveidīga, tostarp tā tonizē vielmaiņu, palielina hemoglobīna un eritrocītu daudzumu un pazemina cukura daudzumu asinīs.
Nātrēm vāc lapiņas – nopļauj vai nogriež visu augu un tad nolasa ar rokām, lietojot cimdus, lai nesadzeltos.
Žāvē izklātas plānā kārtiņā, īpaši sargājot no saules stariem.
ĀRSTNIECĪBAS KUMELĪTE
Matricaria recutita L.
Vasaras sākumā dārzā sāk ziedēt viens no vispopulārākajiem ārstniecības augiem – kumelīte. Svarīgi atcerēties, ka ārstniecības kumelīte Latvijā savvaļā praktiski nav sastopama – tas ir viengadīgs augs, kas jāsēj vai pats izsējas dārzā. Ārstniecības kumelīti no pārējām var atšķirt pēc raksturīgās spēcīgās smaržas. Kumelītes mazie, aromātiskie ziediņi bija labi zināmi jau senajiem ēģiptiešiem un to uzskata par vienu no pirmajiem augiem, kuru mērķtiecīgi sāka audzēt ārstniecības nolūkiem.
Tiek uzskatīts, ka kumelītēm piemīt ļoti plašs darbības spektrs – izteikta pretiekaisuma, sviedrējoša, antialerģiska, antiseptiska un spazmolītiska iedarbība. Tās tiek lietotas vēdera problēmu sakārtošanā un viegla uzlējuma veidā – kā nomierinoša vakara tēja. Jau kopš seniem laikiem, kumelīti lieto arī ārīgi, lai ārstētu dažādus iekaisumus. Savukārt kumelīšu attīrošās, dziedējošās un balinošās īpašības plaši izmanto kosmētikā sejas ādas un gaišu matu kopšanā.
Kumelītes ir viena no retajām ārstniecības augu tējām, kuru var lietot pat jaundzimušie.
Kumelītes vērtīgākā daļa ir tieši ziediņi un visu augu griezt nevajadzētu, jo ziediņus var nolasīt pat ik pēc 2–3 dienām visu ziedēšanas laiku. Tos lasa pilnziedā, kad baltie mēlziedi vēl atrodas horizontāli un nav noliekušies uz leju. Pārziedējušie ziedkurvīši žāvējot uzreiz sabirzīs.
Žāvē cik vien iespējams ātri pēc novākšanas, izklājot plānā kārtiņā, labi vēdināmās ēnainās telpās vai kaltēs līdz 400C. Žāvēšanas sākumā ziediņus var saudzīgi pārcilāt vai apmaisīt, tad tie saglabā ziedu formu.
PĻAVAS ĀBOLIŅŠ
Trifolium pratense L.
Jūnija pļavu raibumā par rožaini sārtiem akcentiem ir parūpējies pļavas jeb sarkanais āboliņš. Tā medainā smarža reibina gan čaklās bites, gan ziedu lasītājus un saglabājas arī pēc auga izžāvēšanas. Tā garša arī ir medaini saldena, tādēļ āboliņu var droši ierindot pie garšīgākajām zāļu tējām.
Tiek uzskatīts, ka āboliņa iedarbība ir tonizējoša, gļotādu sedzoša, mīkstinoša, pretiekaisuma, antiseptiska, sāpes remdinoša, diurētiska un sviedrējoša. Tautas medicīnā āboliņu plaši izmanto ārstējot hronisku klepu, astmu un saaukstēšanos. Ja patīk pievienot vannai augu novārījumus, tad āboliņš ir īpaši ieteicams – tāda vanna būs ļoti aromātiska un ādai dziednieciska.
Sarkanais āboliņš satur fitoestrogēnus, kas ir līdzīgi sievišķajiem hormoniem estrogēniem, tādēļ pusmūža dāmām pie ikdienas tējas mēdz ieteikt pielikt dažas āboliņa galviņas. Var ievākt un lietot arī baltā āboliņa ziedkopas. Tautas medicīnā to lieto ginekoloģisko un saaukstēšanās slimību ārstēšanā.
Āboliņus vāc pilnziedā, noplūcot ziedkopas ar pirmajām lapiņām.
Žāvē, izklājot plānā kārtiņā, labi vēdināmā telpā, istabas temperatūrā.
MEŽA AVENE Rubus idaeus L.
Avene cilvēkiem visbiežāk asociējas ar gardām ogām, bet auga ziedēšanas laikā būtu vērts lūkot arī pēc veselīgajām avenes lapām.
Meža aveņu lapas satur daudzas vērtīgas vielas un dažādus vitamīnus, tostarp C vitamīnu, kas lapās ir 20–30 reizes vairāk nekā ogās. Tiek uzskatīts, ka aveņu lapām piemīt sviedrējoša, savelkoša, antiseptiska un viegla asiņošanu apturoša īpašība, tādēļ to rekomendē topošajām māmiņām pirms un pēc dzemdībām. Tautas medicīnā tēju lieto arī kā temperatūru pazeminošu līdzekli saaukstēšanās gadījumā, klepus ārstēšanā, bet savelkošo īpašību dēļ lieto pret caureju. Lapu novārījumu izmanto arī ārīgi – kakla skalošanai angīnas gadījumā.
Vāc jaunās lapas ziedēšanas laikā, lūkojot, lai no viena auga netiktu nolasītas pārāk daudz.
Žāvē izklātas plānā kārtiņā, labi vēdināmā telpā istabas temperatūrā.
Vēlāk, kad nāk gatavas aveņu ogas, var papildināt tēju ar kaltētām odziņām, kas piedos tai izteiksmīgo aveņu aromātu un pastiprinās sviedrējošo un pretklepus efektu. Īpaši labi aveņu tēja garšo kopā ar liepziediem.
Vāc visu lakstu ar odziņām un kaltē sākumā 30–350C, vēlāk paaugstinot temperatūru līdz 40–500C.
GAIĻBIKSĪTES
Primula veris L.
Gaiļbiksītes bieži sauc arī par gaiļpiešiem, tomēr tas ir nepareizi, jo tie ir divi pilnīgi dažādi augi. Augstais gaiļpiesis, arī augstais zilausis (Delphinium elatum) ir daudzgadīgs gundegu dzimtas lakstaugs, savukārt gaiļbiksītes ir Latvijas savvaļas prīmulas.
Gaiļbiksītes ir bieži sastopamas sausās pļavās, pakalnos un mežmalās, kur, sākot ar aprīļa beigām un maija pirmo pusi, zied aromātiskiem dzelteniem ziediņiem. Jūnijā ziedu laiks gan ir nokavēts, bet var doties smaržīgajās pļavās, lai vāktu tējai vērtīgās un vitamīniem bagātās gaiļbiksītes lapiņas.
Augs satur daudz C, A un E vitamīnus un citas vērtīgas vielas.
Tiek uzskatīts, ka gaiļbiksītēs lapām piemīt atklepošanu veicinošas, diurētiskas un laksatīvas īpašības, bet visplašāk tās lieto kā vitamīnu tēju. Tējas smarža ir ļoti raksturīga un patīkama, bet garša saldena ar viegli rūgtu pēcgaršu.
Mēdz lietot arī lapu pulveri, kā vitamīniem bagātu piedevu, pievienojot ēdienam.
Vāc gaiļbiksītes lapas, kad augs ir noziedējis, jo tad tajās ir visaugstākā vitamīnu koncentrācija. Izvēlas zaļas un kukaiņu nebojātas lapas.
Žāvē cik vien strauji ir iespējams, vislabāk mākslīgajā siltumā, jo nodrošinot 100–1300C, lapās saglabājas maksimālā C vitamīna koncentrācija.
Raksts tapis sadarbībā ar bioloģisko saimniecību „Lejas Sīļi”.
