Lidija Danka

Lidija Danka dzimusi Rūjienā 1902. gada 18. novembrī zemnieku ģimenē. Lidijai Dankai jau mazai nācās zaudēt māti.  Sūrā bērnība meitenei, jau mazai esot, attīstīja tādas rakstura īpašības, kā čaklums, centība, uzcītība un godīgums. Viņas interese par dabaszinībām parādījās jau agrā bērnībā, kad Lidija gāja ganos.

Pēc Rūjienas pamatskolas beigšanas Lidija Danka mācījās Rīgas pilsētas 3. vidusskolā, ko absolvēja 1923. gadā. Pēc vidusskolas beigšanas septiņus gadus Lidija Danka strādāja par skolotāju Ilūkstes apriņķa Gārsenes septiņgadīgajā pamatskolā un trīs gadus Jaunlatgales apriņķa Liepnas septiņgadīgajā pamatskolā, kur mācīja dabaszinātnes, ģeogrāfiju un latviešu valodu.

1926. gadā Lidija Danka iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļā. Paralēli studijām strādājusi dažādus gadījuma darbus, tāpēc studējusi ar pārtraukumiem. Ar 1933. gadu, pēc vidusskolu skolotāja cenzakomisijas lēmuma, Lidija Danka tika apstiprināta par vidusskolas skolotāja kandidāti ar tiesībām mācīt dabaszinības bez augstskolas izglītības. Studiju gados Lidija Danka sastop un kopīgu dzīvesceļu uzsāk ar savu dzīvesbiedru juristu, arhivāru un grāmatnieku Jāni Danku. 

1934. gadā, beidzot universitāti, diplomdarbu Lidija Danka raksta par miltrasu sēnēm. 

Pēc universitātes beigšanas viņa turpināja strādāt par skolotāju Rīgā:
1934.–1936. gads vidusskolas rezerves skolotāja;
1936.–1937. gads  skolotāja Rīgas pilsētas 4. ebreju septiņgadīgajā pamatskolā;
1937.–1938. gads skolotāja Baltkrievu septiņgadīgajā pamatskolā;
1938.–1940. gads  skolotāja Rīgas pilsētas 15. septiņgadīgajā pamatskolā.

Lidijai Dankai interesē zinātniskais darbs, entomoloģija. 1936. gadā, sava atvaļinājuma laikā, viņa Rūjienā sāk vākt aunistiskus materiālus par īsspāru vabolēm, viendienītēm un strautenēm. 

Krievu okupācijas laikā Lidija Danka par skolotāju vairs nestrādā.

1940. gadā Lidija Danka sāk strādāt Valsts Dabas muzejā, pirmajos mēnešos kā preparātore un grāmatvede, bet jau ar 1941. gadu viņa tiek iecelta par entomoloģijas nodaļas vadītāju. 

Latvijas Dabas muzeja tajā laikā atradās Viestura dārzā vecās, muzejam nepiemērotās telpās, kur, vienā muzejam atvēlētā telpā, galvenokārt bija apskatāma Latvijas kukaiņu fauna. Šajā laikā muzejam trūka zinātnisko darbinieku un Lidijas Dankas darbs bija saistīts ar entomoloģiskā materiāla vākšanu un krājuma veidošanu. 

1951. gada janvārī Valsts Dabas muzeju apvienoja ar Skolu muzeju (dibināts 1919. gadā), kas kopš 1938. gada atradās K. Barona ielā 4. Apvienotajā muzejā entomoloģijai tiek ierādīta samērā liela telpa, kurā Lidija Danka ar Mihailu Stipro iekārtoja jaunu entomoloģijas ekspozīciju. Tajā tika parādīta kukaiņu morfoloģija, attīstība un bioloģija. 

Sešdesmito gadu otrajā pusē entomoloģijas nodaļai tiek piešķirtas jaunas, vēl plašākas, telpas, to skaitā četras zāles ekspozīcijai. Tajās Lidija Danka kopā ar Mihailu Stipro iekārto pilnīgāku ekspozīciju par entomoloģiju. Jaunā entomoloģijas ekspozīcija tika atklāta 1969. gadā. Šī bija pirmā ekspozīcija muzejā, kas tika veidota ievērojot eksponātu ekoloģisko parādīšanas veidu un attēlojot sistemātiku. Turpmāk, veidojot ekspozīcijas, Dabas muzejā šī pieeja tika turpināta. 

Jaunums tajā laikā bija ekspozīcijā esošās vitrīnas, kurās kukaiņi tika novietoti uz spoguļstikliem – tas palīdzēja apskatīt kukaiņa spārnus arī no iekšpuses. Šī ekspozīcija pastāvēja līdz Lidijas Dankas 100. jubilejas gadam.

Lidija Danka muzejā strādāja līdz 1986. gada 1. martam. Muzeja vadība, atzīstot viņas nopelnus, par teicamu darbu viņai vairāk nekā 20 reizes ir izteikusi atzinību.

Lidija Danka bija arī arodorganizācijas priekšsēdētāja vietniece, sekretāre un ražošanas sektora vadītāja. Apbrīnas vērta bija viņas spēja atrast laiku zinātniskajam darbam, kas bija visai daudzveidīgs – viņa pētīja dažādas kukaiņu grupas. Lai iegūtu materiālus zinātniskajām publikācijām un muzeja krājumam Lidija Danka izmantoja savas brīvdienas un atvaļinājumus. 

 

 

Pirmie zinātniski darbi Lidijai Danakai ir publicēti trīsdesmitajos gados žurnālā „Daba un zinātne”. Lai gan Lidija Danka ir pazīstama kā entomoloģe, viņas pirmo pētījumu objekts bija sēnes – slapjā mājas piepe, sēra piepe, miltrasu sēnītes u.c. Lidija Danka bija viena no labākajām cepurīšu sēņu pazinējām muzejā un ar aizrautību katru gadu piedalījās tradicionālo sēņu izstāžu rīkošanā muzejā. 

ĶĒRPJI
Aizejot pensijā, Lidija Danka nezaudēja interesi par muzeju, dabu un zinātni, kopā ar Latvijas Universitātes lihenologiem viņa turpināja doties ekspedīcijās un palīdzēja izveidot un zinātniski apstrādāt ķērpju kolekciju. Lidijas Dankas vākumi kļuva par pamatu jaunajai botānikas nodaļas ekspozīcijai „Latvijas ķērpji, to nozīme dabā un cilvēka dzīvē”, kuru atklāja 1993. gadā. 

ĪSSPĀRŅU VABOLES
Vēlāk Lidija Danka pētīja īsspārņu vaboles un uzrakstīja par tām trīs zinātniskos darbus. Kara laikā, viņas savāktais un neapstrādātais materiāls gāja bojā un tādēļ viņa, strādājot muzejā, īsspārņu pētījumus vairs neturpināja. 

ĶĒRPJUTIS
Ar sevišķu aizrautību Lidija Danka pētīja ķērpjutis – kukaiņus, kas tajā laikā bija ļoti maz pētīti. Ķērpjutis Lidija Danka vākusi gan Latvijā, gan Kaukāzā, Aizkarpatoos, Urālos un Voroņežas apgabalā. Par ķērpjutīm Lidijai Dankai ir publicēti 19 darbi, 1968. gadā izdots PSRS ķērpjutu katalogs. Latvijā Lidija Danka konstatējusi 42 ķērpjutu sugas un šo kukaiņu faunas izpētē Latvija ilgus gadus ir bijusi izpētes pilnīguma līdere savā reģionā. Lidija Danka bija starptautiski atzīta speciāliste. 

CIKĀDES
Pēc 100 gadu pārtraukuma Lidija Danka  atsāka pētījumus par cikādēm (iepriekšējie pētījumi par šiem kukaiņiem ir publicēti 1861. gadā G. Flora monogrāfijā). Kopā ar kukaiņu pētnieci Dzidru Velci 1970. gadā izdots Latvijas cikāžu katalogs. 

RĪGAS FAUNA
Lidija Danka ticēja, ka ir svarīgi zināt un saprast, kas notiek vistuvākajā apkaimē – Rīgā–, jo vairums Dabas muzeja apmeklētāju bija Rīgas skolu jaunatne. Viņa skaidroja, kā pilsētas vide ietekmē kukaiņu faunu un, kuras sugas pilsētā var saglabāties. Lidija Danka pati pētīja Rīgas kukaiņu faunu un aicināja arī pārējos muzeja speciālistus iesaistīties  pilsētas faunas un floras izpētē. Pēc viņas iniciatīvas par šiem pētījumiem tika izdota īpaša publikāciju sērija. 
Šo pētījumu kvalitāte un publicitāte tiek uzskatīta par vienu no iemesliem Latvijas Dabas muzeja augstajam novērtējumam, kad tas kļuva par vadošo muzeju dabas aizsardzības jautājumos toreizējā Padomju Savienībā. 

Paralēli darbam muzejā Lidija Danka publicēja 76 zinātniskus darbus, divas populārzinātniskas grāmatas un vairākus populārzinātniskus rakstus. Lidijai Danakai bija izkopta, tēlaina valoda, viņa rakstīja pasakas bērniem par kukaiņiem. Savās pasakās Lidija Danka aprakstīja kukaiņu īpašības un uzvedību, viņa vēlējās izglītot un audzināt klausītājus. Sešdesmito gadu beigās šīs pasakas tika lasītas radio bērnu rītos. 

Lidija Danka saņēma neviltotu kolēģu un muzeja apmeklētāju cieņu gan strādājot muzejā, gan esot pensijā un  aizejot viņsaulē. Par Lidijas Dankas profesionalitāti liecina saņemtie daudzie apbalvojumi, izteiktās pateicības. Toreizējā Valsts Dabas muzeja direktora vietnieces zinātniskajā darbā A. Visockas sniegtais raksturojums, ko parakstījis arī padomju laika pirmais Dabas muzeja direktors A. Vecgailis. 

1955. gadā Lidijai Dankai piešķirta krūšu nozīmīte „Teicamnieks izglītības darbā”.

1970. gada 27. martā  Lidija Danka apbalvota ar jubilejas medaļu „Par varonīgu darbu atzīmējot Ļeņina 100. dzimšanas dienu”.

Lidija Danka bija viena no nedaudzajiem latviešu zinātniekiem, kura darbojās baltvācu Rīgas Dabas pētnieku biedrībā pirmskara gados. Pēc Otrā pasaules kara, neraugoties uz sarežģīto politisko situāciju, viņa turpināja sarakstīties ar speciālistiem Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Austrālijā, Meksikā un Krievijā. Iespējams tādēļ padomju laika muzeja vadība īpaši necienīja šos vecās raudzes zinātniekus, dēvēja tos par „gņilaja inteļiģencija” un lika tiem apgūt marksisma–ļeņinisma teorijas, regulāri atprasot politekonomijas semināros dzirdētos pamatprincipus. 

Par saviem sasniegumiem ekspozīciju darbā un zinātnē Lidija Danka nemīlēja skaļi runāt, nepulcināja ap sevi ļaudis un arī pati labprāt neuzturējās burzmā. Savu darbu muzejā viņa veica kā savu misiju dzīvē – klusi un nesavtīgi. 

Kamēr Padomju Savienības nomenklatūras darbinieki sprieda, vai Lidijai Dankai 1939. gada 27. septembrī piešķirtais dabas zinātņu maģistra grāds un vācu laikā 1943. gada 27. aprīlī piešķirtais dabas zinātņu kandidāta grāds ir pielīdzināms jaunās okupācijas varas piešķirtajam zinātņu grādam, 1961. gadā ASV Ilionoisas Universitāte iekļauj Lidiju Danku Pasaules zoologu sistemātiķu sarakstā. Šajā sarakstā no Latvijas zinātniekiem tajā laikā minēti vēl tikai E. Štrands un Z. Spuris.