Latvijā galvenā sēņošanas sezona ir vasaras otrā puse un rudens. Tomēr vairākas sēņu sugas ir iespējams atrast arī vēlu rudenī un pat ziemā atkušņu laikā. Lielākoties tās ir uz koksnes augošas sēnes. Piemēram, visa gada garumā var atrast daudzgadīgu piepju sugu augļķermeņus. Siltās ziemās vai atkušņu laikā nereti aug arī vairākas cepurīšu sēņu sugas, un dažas no tām ir ēdamas.
„Sēņot patiešām var arī ziemā," tā nereti apmeklētājiem paskaidro Dabas muzeja mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere, piebilstot, ka gada aukstākais gadalaiks ir piemērots arī sēņu vērošanai. Materiālā „Ziemas sēnes” izceltas 10 ziemas sēņu sugas gan ēdamas, gan neēdamas, un to iepazīšana, iespējams, padarīs pastaigas mežā vēl aizraujošākas.
Materiālu bukleta formātā var iegādāties muzeja kasē muzeja darba laikā.
Teksts un fotogrāfijas: Inita Dāniele, Diāna Meiere.
Austeru sānause, austersēne
Pleurotus ostreatus
Austersēnes ne tikai nopērkamas veikalā, bet arī vēlu rudenī un ziemā atrodamas uz lapu koku koksnes parkos un mežos. Cepurīte krāsa – no smilšu vai kŗēmkrāsas līdz violeti pelēkai, kātiņš - īss, novietots cepurītes malā.
Ēdama, cepama bez vārīšanas.
Vēlā pundurkamolene
Sarcomyxa serotina
Sēne ar raksturīgu krāsojumu, atrodama uz celmiem, kritalām un nokaltušiem lapu koku stumbriem. Cepurīte olīvzaļgana, ar tumšbrūnām pūkām uz okerkrāsas pamata, kātiņš dzeltens ar brūnganām zvīņām, īss, sāniski novietots.
Ēdama, cepama bez vārīšanas.
Samtkāta ziemene, ziemas celmene
Flammulina velutipes
Bieži sastopama sēne, parasti aug palielos bariņos uz lapu koku koksnes parkos, mežos, dārzos. To var atšķirt pēc zelta dzeltenas līdz sarkanbrūnas krāsas lipīgas, spīdīgas cepurītes un tumši brūna samtaina kātiņa.
Ēdama, lietojamas tikai cepurītes, jo kātiņi ir sīksti.
Ziemas sēntiņa
Mycena tintinnabulum
Viena no vairākām nelielajām sēntiņu sugām, kas sastopamas aukstajā gadalaikā. Cepurīte zvanveida, līdz 2 cm plata, brūngana. Kātiņš – tievs un trausls. Aug uz lapu koku koksnes, sastopama diezgan bieži.
Neēdama, jo ir pārāk sīka.
Kakaobrūnā spīgulīte
Psathyrella sarcocephala
Lapu koku mežos un parkos pie koku pamatnes atrodama sēne. Tai raksturīga higrofāna cepurīte: mitra – umbras brūna līdz sarkanbrūna, sausa – gaiši okerbrūna.
Ēdama pēc vārīšanas.
Salnas gliemezene
Hygrophorus hypothejus
Vēlu rudenī priežu mežos bieži sastopama sēne. Cepurīte - gluda, gļotaina, olīvbrūna līdz dzeltenbrūna. Lapiņas retas, dzeltenīgas. Iespiedumu vietās sēne krāsojas dzeltenoranžā krāsā.
Ēdama, cepama bez vārīšanas.
Parastā apmalpiepe
Fomitopsis pinicola
Šī piepe ir visbiežāk sastopamā piepju suga Latvijā. Tai raksturīga tumša virspuse ar sarkanbrūnu un gandrīz baltu joslu gar cepurītes malu; apakšpuse gaiša ar citrondzeltenu nokrāsu. Aug uz dažādu kokus sugu stumbriem un kritalām, parasti uz atmirušas koksnes. Augļķermeņi var būt ļoti lieli, to vecums nereti pārsniedz desmit gadus.
Dzeltenā receklene
Tremella mesenterica
Augļķermeņiem raksturīga smadzeņveida forma, mitrumā tie ir mīksti, recekļaini, bāli dzelteni līdz zeltaini oranži. Izžūstot sarūk kā plāna plēksnīte, bet mitrumā atkal atdzīvojas. Aug uz dažādu lapu koku trūdošas koksnes. Līdzīga ir brūnā receklene, kas atšķirama pēc krāsas.
Neēdama.
Foto - LNDM arhīvs
Briežu ksilārija
Xylaria hypoxylon
Ksilārijas ir nelielas sēnes (1-8 cm), kas aug uz atmirušiem lapu koku zariem, celmiem vai augsnē trupošiem koksnes gabaliņiem. Augšdaļā tās zarojas un nedaudz atgādina briežu ragus. Zari tumši, saplacināti, rudenī pārklājas ar baltu apsarmi – konīdijām (sporām). Var atrast visos gadalaikos.
Neēdama.
Oranžā puslocene
Phyllotopsis nidulans
Spilgti oranždzeltena sēne ar smalkiem matiņiem klātu nierveida cepurīti. Kātiņš ļoti īss, sānisks. Aug grupās uz trūdošas (arī apstrādātas) koksnes.
Neēdama nepatīkamas smakas dēļ.
